Kāpēc cietušie ne vienmēr izmanto savas tiesības? Zini: Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem 116006

“Es jūtos kā samīta,” savai draudzenei Zanei atzinās Karīna*, kura bija atnākusi meklēt atbalstu. Šajā brīdī tā vairs nebija pašpārliecinātā optimistiskā jauniete, ko Zane pazina. Arī zilumi uz viņas kakla un saplēstās drēbes liecināja, ka noticis kaut kas nelāgs.

“Mani izvaroja,” un Karīna izplūda asarās. Nelielā svinēšana darbavietā bija beigusies nelāgi – Karīnas darba devējs uzmācās jaunajai meitenei un, kaut gan saņēma atteikumu, ieguva Karīnu ar varu. Vērsties policijā? Karīna nebija pārliecināta. Stāstīt policistiem detaļās visu notikušo? Un, ja kāds tur būs pļāpa, tad visa mazpilsēta drīz zinās. Karīnas vecāki ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, un var gadīties, ka šī informācija nonāks līdz dzeltenajai presei. Uzklausīt pamācības? Sākt tiesāties? Cik vēl tas maksās, turklāt līdz algai palikušas dažas dienas, un Karīnas bankas konts nevar lepoties ar pārpilnību, bet vecākus tajā iesaistīt negribas. Visticamāk, būs jāmaina darbavieta un jādodas prom no pilsētas.
“Tu esi pelnījusi cieņu, ir jāatjauno taisnīgums, un tev kā cietušajai ir tiesības, un mēs palīdzēsim tev tās aizsargāt,” teica Zane un pajautāja Karīnai, vai viņai nav iebildumu, ka viņa piezvanīs uz cietušo atbalsta tālruni. Internetā viņa atrada numuru 116006. “Pie šā tālruņa dežurē labi apmācīti, psiholoģiski iejūtīgi darbinieki, kas palīdzēs tev izstrādāt tavam gadījumam labāko rīcības plānu,” paskaidroja Zane. “Nevienam, kas jau ir cietis no nozieguma, nevajadzētu iedzīvoties jaunās problēmās, kuras ir novēršamas.”
*Karīna ir tikpat reāla, cik nereāla – tēls, kas salikts no dažādām līdzīgi cietušām sievietēm, kas meklējušas atbalstu pa tālruni 116006.

Būtiskākās cietušo tiesību kategorijas

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem 116006 sācis savu darbu 2016. gada 1. janvārī ar mērķi veicināt cietušo pieeju psiholoģiskajam atbalstam un informācijai par turpmākajiem soļiem savu tiesību aizsardzībā. Šā atbalsta tālruņa darbību nodrošina biedrība “Skalbes”, kuras vadītājs Raivo Vilcāns stāsta par sešām cietušo tiesību kategorijām, kuras izriet no Eiropas Savienības Cietušo tiesību direktīvas.

1. Tiesības tikt saprastam
Tas nav stāsts tikai par valodu, bet arī par tīri cilvēcisku sapratni. Reizēm cietušā vajadzības ir ļoti komplicētas, dažādas un specifiskas un var būt neizprotamas no noziegumā neiesaistīto personu loka puses. Šīs tiesības jāaizstāv arī palīdzības sniedzējiem – cenšoties atpazīt, reģistrēt un noteikt visus nozieguma upurus.
Cietušajam ir tiesības piedalīties kriminālprocesā, lietojot valodu, kuru viņš prot. Ja cietušais nesaprot vai nerunā valodā, kuru lieto izmeklētājs vai prokurors, viņam ir tiesības saņemt bezmaksas tulka palīdzību.

2.Tiesības uz informāciju un atbalstu
Kļūšana par noziegumu upuri nepārprotami izraisa būtisku kaitējumu cilvēkam, un viņam ir tiesības uz skaidru, nepārprotamu, pilnvērtīgu un precīzu informāciju. Realitātē mēdz būt sarežģītāk – cilvēks var būt lielā stresā pēc pārciestā un apjucis. Un, pat ja tā nav, ne vienmēr cilvēks skaidri saprot, kas slēpjas aiz juridiskajiem formulējumiem.
Līdz ar to cietušajam ir tiesības arī uz atbalstu (psiholoģisku, juridisku, materiālu, sociālu un citu), kas sniedz iespēju sasniegt savu tiesību aizstāvību un sociālo rehabilitāciju pēc nozieguma.
Praktiski tas nozīmē, ka noziegumos cietušais var piezvanīt uz atbalsta tālruni arī vēlāk, saņemt atbalstu un sīkāku informāciju.

3.Tiesības uz tiesisko un procesuālo interešu aizstāvību
Cietušajam ir tiesības aizstāvēt savas tiesības un tikt aizsargātam, turklāt tam ir jābūt pieejamā formātā – nedrīkst pastāvēt ierobežojumi, kas liedz cietušajam aizstāvēt savas tiesības. Ierobežojumi var būt dažādi un dažādos līmeņos – sākot ar to, ka piedzīvotais noziegums kādu iemeslu dēļ netiek atzīsts par noziegumu vai tiek ierobežotas tiesības dalībai kriminālprocesā, vai šīs tiesības nav pieejamas materiālu vai citu apstākļu dēļ.
Tas nozīmē, ka cietušajam ir tiesības saņemt advokāta palīdzību dokumentu sagatavošanā, konsultāciju pirmstiesas procesā un pārstāvību tiesā.

Cietušajam ir tiesības iesniegt pieteikumu par procesuālo izdevumu atlīdzināšanu no personas, kas kriminālprocesā atzīta par vainīgu. Procesuālie izdevumi ir, piemēram:
•    ceļa izdevumi, kas saistīti ar ierašanos uz tiesas sēdi un atgriešanos dzīvesvietā;
•    naktsmītnes izmaksas, ja procesa dēļ cietušais ir spiests pavadīt ilgāku laiku ārpus dzīvesvietas;
•    vidējā darba samaksa par laiku, kurā cietušais nav veicis savu darbu saistībā ar piedalīšanos procesā.

4. Tiesības uz aizsardzību no sekundārās viktimizācijas
Noziegumā cietušais ir īpaši ievainojams, tāpēc viņa tiekšanās pēc tiesiska un taisnīga iznākuma ir īpaši jāsargā. Mēdz būt gadījumi, kad atbildīgo institūciju darbinieki var izvairīties no savu pienākumu izpildes, jo, pēc viņu domām (bet ne pēc likuma), nekas tāds nav noticis, par ko būtu jāierosina lieta. Tas traumē cietušo, mazina ticību valsts spējai viņu aizsargāt un liek dzīvot bailēs vai draudu ēnā.
Arī izteikumi “pats vainīgs/vainīga” un tamlīdzīgi traumē jau tā cietušo cilvēku. Tāpat arī atkārtota un nevajadzīga tikšanās ar pāridarītāju, piemēram, policijas uzgaidāmajā telpā, var būt traumējoša un veicināt atteikšanos no vēlmes realizēt taisnīgumu. Ir gadījumi, kad ir svarīgi, lai liecību uzklausītu tā paša dzimuma policijas darbinieks, būtiski, lai liecību pierakstīšana notiktu pēc iespējas mazāk traumatiskā veidā un traumējošais gadījums nebūtu katru reizi vēlreiz jāpārstāsta citam darbiniekam; pēc iespējas tam vajadzētu būtu vienam un tam pašam darbiniekam.
Vajadzību aizsardzības nenodrošināšanas gadījumā rodas sekundārā viktimizācija – cietušais atkārtoti tiek padarīts par upuri, kas liek cietušajam justies bezpalīdzīgam.

5. Tiesības uz aizsardzību
Būtiska ir konfidencialitāte – noziegumā cietušais var izjust daudzas un dažādas emocijas un pārdomas, tostarp bailes no nozieguma atkārtošanās, sabiedrības viedokļa par nozieguma faktu. Tāpēc vienmēr iespēju robežās ir jādomā par cietušā norobežošanu no publicitātes par nozieguma faktu, izņemot gadījumus, kad cietušais pats vēlas dalīties ar savu stāstu un notikumu plašākai auditorijai. Tas ietver gan delikātu mediju darbu, atspoguļojot notikumus, ja informācija par tiem ir kļuvusi zināma, gan pieejamās informācijas pieejamības liegumu personām, kurām nav saistības ar noziegumu profesionālā vai personīgās iesaistes līmenī.

6. Tiesības uz kompensāciju
Ceļš uz rehabilitāciju no nozieguma katram ir individuāls gan ilguma, gan sarežģītības ziņā, taču cietušajam ir nepieciešams šis ceļš, lai pilnvērtīgi atjaunotu dzīves kvalitāti. Noziegumā cietušajam ir ļoti daudz tiešu un netiešu izmaksu pastrādātā nozieguma dēļ, kas ietver vajadzību pēc materiālas kompensācijas. Ļoti smagos noziegumos cietušajiem (piemēram, ilglaicīga seksuāla vardarbība) rehabilitācija var ilgt pat vairākus gadus.

Cietušais vai izdzīvotājs?
Lai arī cilvēku, kas piedzīvojis pret sevi vērstu uzbrukumu, var saukt dažādos vārdos, tomēr ir svarīgi, lai šis apzīmējums neatņemtu viņam spēkus, neveicinātu upura psiholoģiju. Tāpēc Eiropas valstīs pēc iespējas izvairās no stigmatizējošā apzīmējuma “cietušais” un  lieto “izdzīvotājs” –  persona, kura pēc traumatiska notikuma vēlas un spēj atgriezties ikdienas dzīvē, par spīti nodarītajam kaitējumam, vai tiecas uz to.

Veiksmīgs atbalsta tīkls un sabiedrības informētība
Ir svarīgi veidot vienotu cietušo atbalsta tīklu un noteikt tā finansēšanu atbilstoši cietušo personu vajadzībām. Cietušo atbalsta tīkls ietver operatīvi un nekavējoties pieejamus pakalpojumus, kas darbojas saskaņoti un sinhroni, ar maksimāli minimālām prasībām no cietušā puses, pilnvērtīgu speciālistu apmācību, psiholoģisko/tiesisko/veselības/finansiālo un citu iespēju aizsardzību un nodrošināšanu.
Tāpat ir ļoti svarīgi informēt sabiedrību par dažādu noziegumu veidiem, vēlamo rīcību, kļūstot par cietušo noziegumā vai uzzinot par kāda cilvēka piedzīvoto noziegumu.

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem 116006
Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem 116006 sācis darbu 2016. gada 1. janvārī ar mērķi nodrošināt cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus. Šā tālruņa darbību nodrošina biedrība “Skalbes”. Tālruņa mērķis ir sniegt psiholoģisku atbalstu un informatīvu palīdzību attiecībā uz savu tiesību un vajadzību apzināšanu, aizstāvību un nodrošināšanu. Zvans uz šo tālruni ir anonīms un bezmaksas. Papildus tam darbojas tiešsaistes saziņas platforma (čats) mājaslapā  www.cietusajiem.lv , kā arī iespēja rakstīt e-pastu uz adresi atbalsts@cietusajiem.lv. Tālruņa darba laiks ir no 12.00 līdz 22.00 katru dienu, arī brīvdienās.

Atbalsta tālrunis kopš ieviešanas veicis dažāda veida papildu aktivitātes – nodrošinājis speciālistu (juristu, mediatoru) telefonkonsultācijas, veicis informēšanas kampaņas, organizējot Eiropas dienu noziegumos cietušajiem, sniedzis informāciju medijiem. 2020. gadā atbalsta tālrunis cietušajiem apkalpoja vairāk nekā sešus tūkstošus zvanu. Biedrība “Skalbes” kopš 2020. gada februāra ir uzņemta Eiropas cietušo atbalsta organizācijā ar mērķi sadarboties labās prakses ieviešanā Latvijā.

Atbalsta tālrunis sniedz iespēju cietušajiem (arī nozieguma lieciniekiem, iesaistītajiem, tuviniekiem) saņemt psiholoģisko atbalstu – iespēju dalīties domās un emocijās neierobežota laika formātā, saņemt informāciju par iespējam vērsties nevalstiskās un valsts iestādēs pēc atbalsta. Atbalsta tālruņa būtiskie plusi pretstatā citiem pakalpojumiem – tas ir nekavējoties pieejams, bezmaksas, anonīms un laikā neierobežots resurss, kas ļauj brīvi un pilnvērtīgi cietušajam atklāt savu situāciju.

Cietušo tiesības arī Latvija tiek sargātas saskaņā ar Eiropas Savienības cietušo direktīvu “Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris)”, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI.
www.cietusajiem.lv