Atpazīsti vardarbību. Lūdz palīdzību!

Ar savas kolēģes brāli Jāni Anita* iepazinās viņas dzimšanas dienā. Šķita, ka tā ir liela mīlestība no pirmā skatiena. Par spīti tam, ka Anitas mamma bija visai skeptiska par šīm attiecībām, jaunieši drīz sāka dzīvot kopā. Jānis gribēja bērnu, un Anita to uztvēra kā nopietnu, atbildīgu attiecību sākumu, līdzvērtīgu bildinājumam. Lai gan Jānis reizēm bija nervozs un impulsīvs, varēja rupji uzkliegt savai mātei, taču pret Anitu bija maigs.

Pat vairāk – viņš bija tik ļoti greizsirdīgs, ka negribēja Anitas uzmanību dalīt ne ar vienu citu. Anitas draudzenes viņa acīs bija skauģes, ar kurām nevajag uzturēt nekādas attiecības. Jānis bija greizsirdīgs pat uz garāmgājējiem. Darbabiedri jau iesmaidīja, cik ļoti Jānis cenšas kontrolēt Anitu. Viņš ne tikai zvanīja savai mīļotajai, bet arī lūdza savu māsu pakontrolēt, cikos precīzi Anita atnākusi uz darbu un cikos devusies mājās.

Anitai jau šī mīlestība sāka kļūt apgrūtinoša un nepatīkama, taču pieteicās bērniņš. Pirmo sitienu no Jāņa Anita saņēma neilgi pirms mazuļa nākšanas pasaulē. Anita, rīdama rūgtas asaras, jau sāka kravāt mantas, lai dotos pie savas mammas. Jānis, stāvēdams uz ceļiem un raudādams, ļoti lūdzās, lai viņam piedod, esot nejauši gadījies, šī reize būšot pēdējā. Anita piedeva, jo gribēja, lai viņas bērnam būtu pilna ģimene.

Diemžēl tā nebija pēdējā vardarbības epizode – tādas bija ik pa laikam, un tad atkal sekoja nolūgšanās un medusmēnesis. Tuvāko draudzeņu vietā nu Anitai bija nākušas bailes un mazvērtības izjūta. Taču reiz, dodoties ar bērniņu uz pilsētu pie ārsta, Anita satika kādreizējo kolēģi. Pēc tam Anita piezvanīja uz atbalsta tālruni vardarbībā cietušajiem 116006, un sāka tapt plāns, kā atbrīvoties no varmācīgajām attiecībām, kas sen jau nenesa prieku.

* Anita ir tikpat reāla, cik nereāla – vienā tēlā apvienotas dažādas no vardarbības cietušas sievietes, kas meklējušas atbalstu pa tālruni 116006. Kas var liecināt par neveselīgām vai vardarbīgām attiecībām, kādi ir vardarbības veidi, kas ir vardarbības cikls un kā var saņemt palīdzību iziet no vardarbīgām attiecībām, skaidro krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psiholoģe Anta Aizpuriete-Krolmane.

Kas liecina, ka attiecības var kļūt neveselīgas un vardarbīgas?

Bieži ir tā, ka vardarbīgu attiecību sākums ir kā pārsteigums – līdz šim šķietami ideālais un saprotošais cilvēks kļūst vardarbīgs. Kā pamanīt pirmos signālus, lai pārāk dziļi neiesaistītos šādās attiecībās?

Pirmā var būt nojausma, ka otrā cilvēkā ir kaut kas īpatnējs. Bieži vien tas ir eksplozīvs raksturs, emocionāla izlādēšanās, dusmu izrādīšana uz dzīvniekiem, apkalpojošo personālu, tuviniekiem. Tas liecina, ka šāds reaģēšanas veids var attīstīties arī attiecībās ar partneri. Lai arī cilvēks pagaidām ir ļoti pieklājīgs pret tevi, tas var mainīties.

Partnera greizsirdību nereti mēdz uztvert kā mīlestības pavadoni. Līdz kaut kādai robežai greizsirdība ir normāla, bet jāuzmanās, kad tā kļūst privātīpašnieciska, reizēm sāk līdzināties pat apmātībai. Varmāka savu partneri cenšas norobežot pat no ģimenes locekļiem, draugiem. Reizēm šādu greizsirdību pret pieaugušo bērnu mēdz izpaust māte, kāds cits radinieks. Tas parasti notiek pamazām, līdz upuris nonāk situācijā, ka viņam vairs nav draugu vai tuvinieku, kam varētu lūgt atbalstu. Ja jūtat, ka otrs grib jūs ierobežot draugu izvēlē vai kontaktos ar tuviniekiem, ir vērts aizdomāties.

Ir tikai normāli, ka jaunās romantiskās attiecībās rodas brīnišķīga tuvības izjūta un ir brīži, kad šķietami zūd robežas. Tomēr tas vairs nav stāsts par veselīgām attiecībām, ja partneris pārkāpj robežas, pārbauda tavu viedtālruni, maku, personīgās mantas, atņem kredītkartes. Ir jāatšķir veselīga interese par to, kur tuvinieks iet, ar ko tiekas, kā tērē savu naudu, no pārmērīgas kontroles.

Attiecībās ir svarīgi pavērot varas balansu. Cik bieži piepildās katra partnera “es gribu”? Ja viens partneris vienmēr pakļaujas otra vēlmēm – vienalga, vai tās attiecas uz brīvā laika pavadīšanu vai kopīgiem pirkumiem –, tas jau liecina par varas nevienlīdzību attiecībās. Viena lieta, ja tu neizsaki savas vēlēšanās un ceri, ka otrs tās uzminēs, vai arī, pat skaidri pasakot, ko tu vēlies vai nevēlies, partneris to neņem vērā, nedzird tavu “nē” un nav gatavs piekāpties. Ja cilvēks neieklausīsies otrā, neievēros un ignorēs viņa vajadzības, nepieņems atteikumus – šādi signāli var liecināt par neveselīgām iezīmēm attiecībās Ja tu pieķer domājam, ka pēc kontaktēšanās ar šo cilvēku sāc justies nevērtīga, ja tava pašapziņa sāk pazemināties, uzmanīgi paklausies, vai tavam partnerim nenāk pār lūpām tevi noniecinošas piezīmes! Reizēm tās var būt manipulatīvas, lai šķietami izrādītu rūpes. Piemēram, ja tu par kādu nepatīkamu attieksmi raudi, viņš teiks: “Ko tu pārspīlē, nav tik traki.” Noniecinās savu pāri darījumu un tevi – “nekas jau nebija”. Reizēm tev jau tiek veltītas nepatīkamas un rupjas palamas. Mēdz būt otra cilvēka pazemošana, kritizēšana, kas grauj pašvērtējumu, noniecināšana identitātes līmenī, apsaukāšanu, piemēram, par neglītu, sliktu vai dumju.

Visām ilūzijām vajadzētu zust, ja partneris ir fiziski tevi aizskāris– iesitis, grūdis, plēsis aiz matiem. Pat ja tas noticis vienu reizi un varmāka ir ļoti lūdzis piedošanu, tas neatceļ varmācības faktu. Ja šajā punktā neapstāsies, varmācīgās attiecības turpināsies un kļūs arvien nepatīkamākas. Ja jau attiecības ir nonākušas tik tālu, ka cilvēkus kopā tur vien draudi un bailes, ir pēdējais laiks meklēt profesionālu palīdzību.

Vardarbības veidi

Fiziskā vardarbība. Jebkāda darbība, kas otram nodara sāpes, izraisa bailes: sišana, grūšana, žņaugšana, raušana aiz matiem, piekaušana. It kā acīmredzama, bet sievietes iemācījušās sitienu pēdas maskēt ar kosmētiku vai apģērbu. Reizēm varmāka ir tik rafinēts, ka var sist tā, lai sitienu pēdas nav uzreiz pamanāmas. Pie fiziskās vardarbības pieder arī ieslodzīšana. Pat ja kaut kas no iepriekšminētā noticis vienu reizi, tā ir vardarbība.

Seksuālā vardarbība. Jebkura veida seksuāls kontakts bez otra piekrišanas. Arī piespiedu dzimumakts starp laulātajiem vērtējams kā izvarošana, tāpat pieskārieni, pornogrāfiska filmēšana, fotografēšana, ja abi pieaugušie attiecību dalībnieki tam brīvprātīgi nepiekrīt. Piespiešana negribētām seksuālām attiecībām ar vārdiem. Seksuāli aizskaroša var būt otra cilvēka vērošana bez atļaujas, piemēram, ielaužoties vannasistabā, kamēr otrs mazgājas. Arī uzmācīgi seksuālas uzmanības apliecinājumi uzskatāmi par seksuālu vardarbību, tāpat kā publiska runāšana par savstarpējām seksuālām attiecībām bez otra piekrišanas un aizliegšana lietot kontracepcijas līdzekļus.

Partneriem izmēģinot kādas seksuālas rotaļas, kurās ir iespējami vardarbīgi elementi, vienmēr ir svarīga abpusēja piekrišana. Ja ir gadījies pārpratums, to var risināt savā starpā; ja tas ir uzbrukums, jāiesaista policija.

Emocionālā vardarbība. Tā nav tik acīmredzama kā fiziskā vai seksuālā vardarbība. Tā ir jūtama, dzirdama. Parasti pēc savstarpēja strīda tiek panākts risinājums vai kompromiss.

Tomēr, ja izskan smaga, nekonstruktīva kritika, pazemojumi, aizrādījumi, “zāģēšana”, kaunināšana, otra negatīvo īpašību izcelšana, tas nav parasts strīds. Varmāka izrāda savu pārākumu. Emocionālie uzbrukumi ir kritika gan par kādu darbību, piemēram, “tu atkal visu pazaudē”, gan identitātes līmenī, piemēram, “tu esi tik nemākulīga, tev nekas nesanāk” vai “tu esi tik tizls, tu neko neproti normāli izdarīt”. Pēc uzbrukumiem un pazemojumiem varmāka var pasmieties, ignorēt to, ka otram šādas piezīmes nodara sāpes. Sevišķi sāpīgi, ja emocionālā vardarbība notiek citu klātbūtnē.

Emocionālās vardarbības upuris jūtas bezpalīdzīgs, iedzīts zemē, notic daudz reižu dzirdētiem noniecinājumiem, kas var kļūt par viņa iekšēju pārliecību, t. i., notic varmākas teiktajam. Zemais pašvērtējums, neticība sev traucē meklēt palīdzību. Var pasliktināties emocionālais noskaņojums, pastiprināties nomāktība, vēlme izvairīties no attiecībām ar citiem. Tāpēc ir svarīgi noticēt sev un nepalikt vienam. Slavēt sevi kaut vai par maziem panākumiem, turpināt dzīvot aizvien veiksmīgāk un meklēt atbalstu. Atcerēties vai meklēt tādu attiecību pieredzi, kurās nejūties pazemots. Tomēr arī šajos gadījumos ieteicams meklēt profesionālu palīdzību, piemēram, pieteikties uz konsultāciju pie psihologa vai psihoterapeita.

Gadījumi, ja bērns ir liecinieks vardarbībai starp vecākiem, ir emocionālā vardarbība pret bērnu. Tas var izraisīt emocionālas grūtības un tālejošas sekas, piemēram, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem, grūtības uzticēties, atklāt sevi u. c.

Diemžēl arī skolās novērojama emocionālā vardarbība – gan no vienaudžiem, gan gadās pedagogi, kas paceļ balsi, bļauj, noniecina un kaunina skolēnu klases priekšā. Ir svarīgi, lai bērnam ir vismaz viens patiesi atbalstošs pieaugušais, kas palīdz atpazīt emocionālo vardarbību un neļaut tai salauzt bērna pašvērtējumu un veselīgu pašapziņu.

Ekonomiskā vardarbība. Tā ir otra pakļaušana savai varai ar finanšu palīdzību. Piemēram, varmāka neļauj otram strādāt algotu darbu, līdz ar to otrs materiālā ziņā kļūst ļoti atkarīgs un nevar tik viegli aiziet no attiecībām. Tam līdzi mēdz nākt prasība atskaitīties par tēriņiem. Atskaites par iztērēto naudu varmāka mēdz prasīt arī tad, ja šī nauda ir upura nopelnīta. Reizēm visi upura ienākumi tiek piesavināti, un varmāka vienpersoniski lemj par naudas tērēšanu Ekonomiskā vardarbība ir arī tad, ja viens ģimenes loceklis slēpj savus ienākumus un liek otram sevi uzturēt. Var lūgt partnerim aizņemties naudu, kas nav aizņēmēja interesēs, var aizņemties naudu partnera vārdā, viņam par to nezinot. Var bez saskaņošanas iztērēt kopējos uzkrājumus, pārrakstīt īpašumus uz sava vārda. Ja nepakļaujas varmākam, cietušajam tiek atņemts. No šādām attiecībām nav viegli izrauties, reizēm tas ir faktiski neiespējami. Dažkārt tiek manipulēts ar draudiem atņemt bērnus, jo upurim nav ienākumu, reizēm pat nav naudas autobusam, ar ko aizbēgt.

Arī ekonomiskās vardarbības gadījumā stāsts ir par robežām. Ir skaidri jāsaprot, kāpēc izvēlos palikt šajās attiecībās, cik varu un cik gribu to izturēt. Ja šādas attiecības nav komfortablas, nepieciešams meklēt palīdzību, padomu, kā to atrisināt. Ja trūkst atbalsta no draugiem vai tuviniekiem, to var meklēt sociālajos dienestos, krīzes centros.

Vardarbīgā kontrole. Tās mērķis ir iebiedēt, sodīt, kaitēt. Tiek izmantota pazemošana, iebiedēšana, arī baumas, kas grauj upura reputāciju. Upurim var draudēt, ka viņu ievietos psihiatriskajā slimnīcā, pansionātā, atņems bērnus. Tāpat var draudēt ar pašnāvību.

Vajāšana un upura izsekošana. Tā ir kontrole pār upura dzīvi, uzvedību. Savu interesi vajātājs neizrāda veselīgā veidā, nevēlas pieņemt atteikumu. Var braukt uz upura darbavietu, regulāri sūtīt ziedus, nelūgtas dāvanas, sūtīt ziņas Šāds cilvēks var aiz izmisuma arī sākt otru izsekot vai vajāt, viņš ir neatlaidīgs un neievēro otra robežas, kas upurim liek justies nepatīkami.

Bieži vien varmāka, no kura aizgājis partneris, vajā upuri gan ar “pozitīvu” uzmanības izrādīšanu, gan ar nepatīkamiem draudiem. Saņemtā uzmanība un romantiski pieķeršanās apliecinājumi ir veselīgu attiecību sastāvdaļa brīžos, kad šāda uzvedība ir tev patīkama un sagādā prieku. Brīžos, kad uzmanības apliecinājumi kļūst pārspīlēti un otrs neieklausās, ka šāda uzvedība šķiet nepiemērota, notiek pārmērīga ietekme un otra robežu pārkāpšana.

Vardarbības veidi attiecībās bieži vien kombinējas un pārklājas, tātad var būt izteiktas dažādas vardarbības izpausmes.

Vardarbības cikls

Ģimenes vardarbībai ir raksturīgs cikliskums un tendence ar laiku pieaugt, pastiprināties.

Pirmā fāze – spriedzes pieaugums

Vardarbīgās attiecībās, varmākam ir tieksme savu spriedzi izreaģēt pārmērībās, un bieži vien no uzkrātajām dusmām cieš ģimenes locekļi vai partneris. Diemžēl ir cilvēki, kas atbrīvojas no savas spriedzes, īstenojot ģimenes vardarbību. Kad saspringums pieaug, varmāka mēdz būt īgns, viegli aizkaitināms, izsaka citiem aizrādījumus.

Upuris mēdz neapzināti uzņemties atbildību par partnera emocijām, cenšas izdabāt, palutināt ar viņa iecienītākajiem ēdieniem un citādi izpatikt varmākas vēlmēm

Otra fāze – vardarbības akts

Brīdī, kad spriedze ir pārlieku pieaugusi, notiek vardarbība. Tā var būt sišana, žņaugšana, mocīšana, pazemošana vai izvarošana. Upuris cenšas aizbēgt, cīnīties pretī vai pakļaujas notiekošajam, sastingst. Šajā fāzē tiek meklēta palīdzība, piemēram, tiek izsaukta policija vai upuris bēg no varmākas.

Trešā fāze – medusmēnesis

Pēc notikušās vardarbības varmāka var darīt visu, lai attiecības turpinātos, piemēram, atvainoties, apsolīt mainīties, var pirkt ziedus un dāvanas. Varmāka var censties notikušajā vainot upuri, piemēram, pārliecināt, ka ticis izprovocēts un nav varējis rīkoties citādi.

Upuris var noticēt šādiem solījumiem, pārmetumiem, un rezultātā kauns un bailes var atturēt meklēt palīdzību.

Dažkārt seko periods, kad upuris saņem daudz uzmanības, ziedus, aplidošanu, kamēr piedod un notic, ka viss būs labi. Iesniegums policijai tiek atsaukts, varmāka pieņemts atpakaļ, dažkārt abi norunā tikšanos ar speciālistu attiecību uzlabošanai. Kādu laiku šis medusmēnesis turpinās. Diemžēl ieradums izgāzt sakrāto spriedzi ģimenes vardarbībā paliek. Vardarbības cikls turpinās, nereti kļūstot aizvien smagāks. Izkļūt no vardarbības cikla var šķist ļoti grūti, bet tas ir iespējams. Svarīgi ir nepalikt vienam, neklusēt par to, kas ir noticis, tāpēc jāsāk ar atbalsta meklēšanu un drošības plāna izstrādi.

Kā pārtraukt vardarbību

Nevajadzētu jaukt vardarbību ar mīlestību. Vardarbībai nav attaisnojuma, un upura gatavība ziedot savu dzīvi, veselību, laimi un dažkārt pat dzīvību nav tā vērta. Upurim bieži ir tendence vairāk domāt par to, kā jutīsies varmāka, un ir grūti definēt savas izjūtas. Tāpēc pirmais solis ir mācīties koncentrēties uz savām izjūtām un vajadzībām.

Kas var palīdzēt

Brīdī, kad notiek vardarbība, ir jāsauc policija. Policijas darbinieka pienākums ir novērst vardarbības draudus, līdz ar to viņš var pieņemt lēmumu par varmākas tūlītēju nošķiršanu, ja saņem tam piekrišanu. Tādā gadījumā cietušais raksta iesniegumu par varmākas nošķiršanu, un šis lēmums var darboties līdz astoņām dienām. Ja aizsargājamā persona vēlas, lai tiktu pasargāta ilgāk, ar policijas starpniecību var iesniegt tiesai pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību un noteikt ierobežojumus vardarbīgajai personai, piemēram, pienākumu varmākam atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo cietušais, un aizliegumu tajā atgriezties un uzturēties.

Pieteikumā tiesai jāuzraksta arī tas, kādas formas vardarbība tika izmantota – fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska – un kā tieši tā izpaudās. Par pagaidu aizsardzību lemj tiesa, kas var pieņemt lēmumu par aizliegumu tuvoties tev, taviem bērniem, dzīvesvietai, darbavietai, skolai u. c., kā arī aizliegt saziņu.

Katru reizi, kad tev ir nodarīti miesas bojājumi, vērsies pie ģimenes ārsta, lai to piefiksētu. Šī informācija vēlāk var noderēt kriminālprocesā vai kā pierādījums, iesniedzot tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Sadarbība ar sociālajiem dienestiem upurim palīdz izstrādāt drošības plānus un saņemt praktisku palīdzību. Cilvēkam, kas grib aiziet no attiecībām un saņemt praktisku palīdzību, jāparūpējas par visu līdzi ņemamo: juridiskiem dokumentiem, naudu, drēbēm, higiēnas precēm un citām nepieciešamām lietām. Aiziešanai ir jāsagatavojas laikus. Precīzākus padomus var sniegt sociālais darbinieks, uzticības tālrunis cietušajiem 116006, krīzes centri.

Lai saņemtu emocionālo atbalstu pēc vardarbības pieredzes un labāk izprastu šādus attiecību modeļus, var vērsties pēc palīdzības pie psihologa vai psihoterapeita.

Ir vēl daudz noderīgu bezmaksas iespēju, par kurām var uzzināt krīzes centros vai, zvanot uz atbalsta tālruni cietušajiem 116006, kā arī interneta vietnē www.cietusajiem.lv

Kā atkārtoti neiekļūt varmācīgās attiecībās?

Mēdz būt tā, ka līdzīgas vardarbīgas attiecības esam piedzīvojuši jau bērnībā, un tāpēc savā ziņā tas var kļūt par neapzinātu ieradumu – atkārtot līdzīgus attiecību modeļus.
Lai šāda veida attiecības neatkārtotos, ieteicama profesionāla psihologa vai psihoterapeita palīdzība. Ar speciālista palīdzību cilvēks mācās gan atpazīt pazīmes, kas liecina par neveselīgām attiecībām, gan izprast savu uzvedību attiecībās un to ar laiku pielāgot un mainīt. Iespējams, ka cilvēks ir radis izpatikt un pielāgoties otram, viņam ir grūti izteikt savas vēlmes un domas, paziņot par savām robežām un strikti tās sargāt.

Varmākam arī ir nepieciešams darbs ar sevi, un tā nav cietušā atbildība. Varmākam ir jāmeklē atbalsts, lai iemācītos dusmas un uzkrāto spriedzi izreaģēt tā, lai nenodarītu citam pāri. Tiesa varmākam var uzlikt par pienākumu apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai.

Nepaliec viens, ja ciet vai esi cietis no vardarbības attiecībās, bet meklē palīdzību!

Vietas, kur meklēt palīdzību.
1. Ja esi briesmās, zvani policijai 110.

2. Praktisku palīdzību iespējams saņemt, vēršoties pašvaldības sociālajā dienestā un sadarbojoties ar sociālo darbinieku.

3. Lai saņemtu emocionālu un informatīvu atbalstu, zvani uz bezmaksas atbalsta tālruni noziegumos cietušajiem 116006 vai sazinies rakstiski ar konsultantu, apmeklējot mājaslapu cietusajiem.lv. Tālrunis un čats darbojas katru dienu no plkst. 12.00 līdz 22.00.

4. Jautājumos par valsts nodrošinātu juridisku palīdzību un valsts kompensāciju cietušajiem zvani uz juridiskās palīdzības bezmaksas tālruni uzziņām 80001801, Juridiskās palīdzības administrācija, https://www.jpa.gov.lv/

5. Krīžu centri un palīdzības saņemšanas vietas:

Centrs Marta
Matīsa iela 49 – 3 Rīga, LV-1009
Tālrunis +371 67 378 539
E-pasts centrs@marta.lv

Centra MARTA Liepājas filiāle
Kūrmājas prospekts 11, Liepāja, LV-3401
Tālrunis +371 29 195 442
E-pasts centrs@martaliepaja.lv

Centra MARTA Rēzeknes filiāle
Viļānu iela 10, Rēzekne, LV-4601
Tālrunis +371 25 648 595
E-pasts rezekne@marta.lv

Krīzes centrs Mīlgrāvis (Sievietēm ar nepilngadīgiem bērniem, kuras cietušas no vardarbības, grūtniecēm, bez pajumtes palikušām sievietēm ar nepilngadīgiem bērniem)
Ezera iela 21, Rīga, LV1034
67398383 – Diennakts Tālrunis
gimenes@krize.lv

Krīzes centrs “Burtnieks”
Burtnieku iela 37 (5. stāvs), Rīga, LV-1084.
Diennakts tālrunis: +371 67202737; +371 27338 389