Cietušā (tai skaitā nepilngadīgā cietušā) tiesības uz juridisko palīdzību (tai skaitā valsts nodrošināto juridisko palīdzību) kriminālprocesā un civilprocesā, tās pieprasīšanas, saņemšanas kārtība un nosacījumi

Šī raksta uzdevums ir sniegt ieskatu noziedzīgos nodarījumos cietušās personas tiesībās uz juridiskās palīdzības, tai skaitā valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības, pieprasīšanas un saņemšanas kārtību kā kriminālprocesā, tā arī civilprocesā.

Kriminālprocesa likuma[1] 95. panta pirmajā daļā noteikts, ka: “Cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums.” Savukārt no Kriminālprocesa likuma 96. panta izriet, ka personu par cietušo var atzīt procesa virzītājs ar savu lēmumu, ko iespējams uzrakstīt arī rezolūcijas veidā, bet šajā gadījumā ir nepieciešams saņemt šīs personas vai tās pārstāvja piekrišanu. Izņēmums ir situācijā, ja persona sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj izteikt savu gribu būt par cietušo – šādā gadījumā personu atzīst par cietušo bez tās piekrišanas.

Atbilstoši Kriminālprocesa 97. panta ceturtajai un piektajai daļai, cietušais – fiziskā persona savas tiesības var īstenot pats vai ar pārstāvja starpniecību, savukārt – cietušā – juridiskās personas tiesības īsteno tās pārstāvis. Turklāt, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 97.1 panta pirmās daļas 5. punktā noteiktajam, cietušajam ir arī tiesības uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības saņemšanai. Tādējādi secināms, ka juridiskās palīdzības sniegšana cietušajai personai var izpausties divos veidos, t.i., kā 1) pārstāvība un 2) advokāta sniegta juridiskā palīdzība.

Cietušās personas tiesības uz pārstāvību

Cietušās personas tiesības uz pārstāvību kriminālprocesā, pārstāvju pilnvaru apjoms un pilnvarojuma forma reglamentēti Kriminālprocesa likuma 104. – 107. pantos.

Tā Kriminālprocesa likuma 104. panta pirmajā daļā noteikts, ka: “Cietušo – pilngadīgo fizisko personu var pārstāvēt jebkura pilngadīga fiziskā persona, kurai nav nodibināta aizgādnība, pamatojoties uz cietušā pilnvarojumu, ko noformē kā notariāli apliecinātu pilnvaru. Ja cietušais pilnvarojumu izteicis mutvārdos, procesa virzītājs to noformē rakstveidā. Šo pilnvaru paraksta cietušais un pārstāvis, bet procesa virzītājs apliecina pušu parakstus. Tiesas sēdē mutvārdos doto pilnvarojumu ieraksta tiesas sēdes protokolā. Advokāta kā pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis.”

Minētajā pantā ir noteikta t.s. brīvprātīga pārstāvja iesaistīšana kriminālprocesā, t.i., kad cietušais pats izvēlas savu tiesību realizācijai pieaicināt pārstāvi. Šādā gadījumā visas ar pārstāvību saistītās izmaksas, kas radušās kriminālprocesa laikā, sedz pats cietušais.

No Kriminālprocesa likuma 104. panta ceturtā teikuma formulējuma varētu rasties maldīgs priekšstats, ka advokāts kriminālprocesā var pārstāvēt cietušo personu vienīgi uz ordera pamata, tomēr tā nebūt nav. Tiesību doktrīnā jau izsenis norādīts, ka: “Zvērināta advokāta aizpildīts orderis var būt kā viens no pilnvarojuma apstiprinājumiem, bet tas neaizstāj pilnvaru Civillikuma izpratnē.”[2]

Kriminālprocesa likuma 104. panta turpmākajās daļās uzskaitīti atsevišķi gadījumi, kad cietušā pārstāvība ir arī obligāta.

Tā, piemēram, ja kaitējums radīts nepilngadīgai personai, cietušo pārstāv:

  • māte, tēvs vai aizbildnis;
  • vecvecākiem, pilngadīgs brālis vai pilngadīga māsa, ja nepilngadīgais dzīvojis kopā ar kādu no viņiem un attiecīgais tuvinieks par nepilngadīgo rūpējies;
  • bērnu tiesību aizsardzības institūcijas pārstāvis;
  • tādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis, kura veic bērnu tiesību aizsardzības funkciju (Kriminālprocesa likuma 104. panta otrā daļa).

Obligāta pārstāvība nodrošināma arī gadījumā, ja kaitējums radīts personai, kura sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem atzīta par cietušo bez tās piekrišanas (Kriminālprocesa likuma 104. panta 31 daļa). Šādā situācijā cietušo pārstāv kāds no viņa tuviniekiem.

Ja iepriekš minētās personas nespēj un/vai nevēlas nodrošināt efektīvu cietušās personas tiesību aizsardzību, konkrētā kriminālprocesa virzītājs ar lēmumu var uzaicināt advokātu kā cietušā pārstāvi. Samaksa advokātam šādā gadījumā tiek veikta Ministru kabineta noteikumu noteiktā kārtībā[3].

Savukārt cietušās – juridiskās personas pārstāvības nosacījumi reglamentēti Kriminālprocesa likuma 105. panta pirmajā daļā, kas paredz, ka cietušo – juridisko personu ir tiesīgas pārstāvēt fiziskās personas šādos gadījumos:

  • saskaņā ar likumā noteiktajām pilnvarām (t.i., ja juridiska persona ir dibināta uz likuma pamata, tad pilnvaras to pārstāvēt var būt noteiktas konkrētajā likumā);
  • saskaņā ar pilnvarām, kas noteiktas juridiskās personas darbību regulējošajos dokumentos (piemēram, SIA valdes loceklis pārstāv juridisku personu uz statūtu pamata);
  • uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata (juridiska persona ir tiesīga pilnvarot fizisku personu pārstāvēt tās intereses uz pilnvaras pamata).

Atšķirībā no fiziskas personas juridiskas personas pārstāvis (arī atsevišķi pilnvarotais) savu statusu iegūst tikai tad, kad par to attiecīgi lēmumu pieņēmis procesa virzītājs vai viņa uzdevumā izmeklēšanas grupas dalībnieks.[4]

Ja cietušais savas tiesības īsteno ar pārstāvja starpniecību, pārstāvim ir visas cietušā tiesības. Izņēmums ir situācijā, ja pārstāvība nodrošināma piecpadsmit gadu vecumu sasniegušai personai – šādā gadījumā pārstāvis izmanto tiesības tikai kopā ar savu pārstāvamo.

Līdzīgs regulējums attiecībā uz cietušās personas pārstāvību ietverts arī Civilprocesa likumā[5]. Tā saskaņā ar Civilprocesa likuma 82. pantu: “Fiziskās personas lietas tiesā var vest pašas vai ar pilnvarotu pārstāvju starpniecību. Juridisko personu lietas tiesā ved to amatpersonas, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros, vai arī citi juridisko personu pilnvaroti pārstāvji. Minēto lietas dalībnieku piedalīšanās civilprocesā neatņem viņiem tiesības uzaicināt savā lietā advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai. Šajā gadījumā advokāta pilnvaru apjomu nosaka šā likuma 86.pants, paskaidrojumus par lietas būtību viņš nesniedz.” Par pilnvarotu pārstāvi civilprocesā var būt jebkura fiziskā persona, ievērojot Civilprocesa likuma 82.1 pantā un 84. pantā noteiktos ierobežojumus (piemēram, par pārstāvi nevar būt persona, kura nav sasniegusi pilngadību, kurai nodibināta aizgādnība, kurai ar tiesas spriedumu atņemtas tiesības vest citu personu lietas u. c.).

Pārstāvja pilnvarojuma apjomu nosaka Civilprocesa likuma 86. pants, saskaņā ar kuru: “Pārstāvim ir tiesības pārstāvamā vārdā izpildīt visas procesuālās darbības, izņemot tās, kuru izpildīšanai nepieciešams īpašs pilnvarojums. Ja fiziskā persona lietu ved ar pilnvarota pārstāvja starpniecību, tiesas paziņojumi un dokumenti nosūtāmi tikai pārstāvim. [..]. Pilnīga vai daļēja atteikšanās no prasības, prasības priekšmeta grozīšana, pretprasības celšana, prasības pilnīga vai daļēja atzīšana, izlīguma noslēgšana, lietas nodošana šķīrējtiesai, tiesas nolēmumu pārsūdzēšana apelācijas vai kasācijas kārtībā, izpilddokumentu iesniegšana piedziņai, piespriestās mantas vai naudas saņemšana, izpildu lietvedības izbeigšana īpaši jānorāda pilnvarā, kuru izdevis pārstāvamais.”

Cietušās personas tiesības uz advokāta sniegtu juridisko palīdzību

Cietušās personas tiesības uz juridisko palīdzību kriminālprocesā ietvertas Kriminālprocesa likuma 108. pantā, kas nosaka: “Cietušais vai viņa pārstāvis savu tiesību pilnīgai realizācijai var uzaicināt advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai. Juridiskās palīdzības sniedzējam ir tiesības piedalīties visās procesuālajās darbībās, kuras notiek ar cietušā līdzdalību, un pēc cietušā lūguma pilnīgi vai daļēji izmantot viņa tiesības. Advokāta kā juridiskās palīdzības sniedzēja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis.”

Atzīmējams, ka juridisko palīdzību nevar sniegt advokāts, kurš procesā piedalās kā cietušā pārstāvis. Proti, advokāts kā juridiskās palīdzības sniedzējs ir jānošķir no cietušā pārstāvja, kurš arī var būt advokāts. Juridiskās palīdzības sniedzēja pilnvaras ir krietni šaurākas. Ja pārstāvis faktiski aizvieto cietušo tiesību realizācijā, tad juridiskās palīdzības sniedzējam ir tiesības piedalīties visās procesuālajās darbībās, kurās tiek iesaistīts cietušais, sniegt viņam juridisku atbalstu, kā arī pēc cietušā lūguma pilnīgi vai daļēji īstenot atsevišķas viņa tiesības.[6]

Izņēmuma gadījumā juridiskās palīdzības sniegšana cietušajam var būt arī obligāta. Tā, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 108. panta piektajā daļā norādītajam, juridiskās palīdzības sniegšana ir obligāta nepilngadīgajam cietušajam un nepilngadīgā cietušā pārstāvim kriminālprocesā par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību, ko nodarījusi persona, no kuras nepilngadīgais cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs un kriminālprocesā par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību vai dzimumneaizskaramību.

Ja nepilngadīgais cietušais vai viņa pārstāvis nav noslēdzis vienošanos ar advokātu par juridiskās palīdzības sniegšanu, procesa virzītājs pieņem lēmumu par advokāta kā juridiskās palīdzības sniedzēja uzaicināšanu Kriminālprocesa likuma 104. panta sestajā daļā paredzētajā kārtībā, proti:

  • procesa virzītājs lemj par advokāta uzaicināšanu un paziņo par nepieciešamību nodrošināt advokātu nepilngadīgajam cietušajam un viņa pārstāvim;
  • zvērinātu advokātu vecākais norīko advokātu 3 darbdienu laikā;
  • advokāts (juridiskās palīdzības sniedzējs) sniedz valsts nodrošināto juridisko palīdzību kriminālprocesā;
  • juridiskās palīdzības administrācija veic samaksu par sniegto valsts nodrošināto juridisko palīdzību.[7]

Turklāt, Kriminālprocesa likuma 14. pantā ietverta norāde, ka kriminālprocesam par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību, ko nodarījusi persona, no kuras nepilngadīgais cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību vai dzimumneaizskaramību, kurā cietušais ir nepilngadīgs, saprātīga termiņa nodrošināšanā ir priekšrocība salīdzinājumā ar līdzīgiem kriminālprocesiem, kuros cietušie ir pilngadīgas personas. Kriminālprocesam pret nepilngadīgu personu saprātīga termiņa nodrošināšanā ir priekšrocība salīdzinājumā ar līdzīgiem kriminālprocesiem pret pilngadīgu personu.

Attiecībā uz juridiskās palīdzības sniegšanu cietušajam civilprocesā, Civilprocesa likuma 85. panta trešajā un 31 daļā noteikts, ka: “Advokāta pilnvarojumu juridiskās palīdzības sniegšanai apliecina orderis. Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzēja pilnvarojumu juridiskās palīdzības sniegšanai apliecina atbildīgās valsts institūcijas izdots norīkojums par juridiskās palīdzības nodrošināšanu.”   Advokāta pilnvarojuma apjomu šādā gadījumā nosaka Civilprocesa likuma 86. pants (t.i., pārstāvim ir tiesības pārstāvamā vārdā izpildīt visas procesuālās darbības, izņemot tās, kuru izpildīšanai nepieciešams īpašs pilnvarojums – pilnīgi vai daļēji atteikties no prasības, grozīt prasības priekšmetu, celt pretprasību, pilnīgi vai daļēji atteikties no prasības u. c.), paskaidrojumus par lietas būtību viņš nesniedz.

Būtiski norādīt, ka atšķirībā no kriminālprocesā, civilprocesā valsts nodrošināto juridisko palīdzību ir tiesīgas sniegt ne tikai personas, kuras saskaņā ar Advokatūras likuma[8] 4. pantu var būt par advokātu Latvijas Republikā, bet arī virkne citu personu kategorijas (piemēram, zvērināti notāri, zvērināti tiesu izpildītāji, rīcībspējīgas fiziskās personas, kuras atbilst Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 30. panta pirmās daļas 5. punktā noteiktajām prasībām u.c.).

Cietušās personas tiesības uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma[9] 1. pantā noteikts, ka minētā likuma mērķis ir veicināt fiziskās personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, nodrošinot valsts garantētu finansiālu atbalstu juridiskās palīdzības saņemšanai.

Atbilstoši minētā likuma 3. pantam, tiesības uz juridisko palīdzību ir:

  • Latvijas pilsonim;
  • Latvijas nepilsonim;
  • bezvalstniekam;
  • Eiropas Savienības pilsonim, kas nav Latvijas pilsonis, bet tiesiski uzturas Latvijas Republikā;
  • ārzemniekam (tai skaitā bēglim un personai, kurai ir piešķirts alternatīvais statuss Latvijas Republikā), kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, ja viņš tiesiski uzturas Latvijas Republikā un ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju;
  • personai, kurai atbilstoši Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām ir tiesības uz Latvijas Republikas nodrošināto juridisko palīdzību, patvēruma meklētājam;
  • patvēruma meklētājam;
  • personai, kuras pastāvīgā dzīvesvieta vai domicils ir kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm, pārrobežu strīdos;
  • ārzemniekam, kas Imigrācijas likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā ir pakļauts izraidīšanas procedūrai.

1., 2., 3., 4. un 5. punktā minētajām personām ir tiesības pieprasīt juridisko palīdzību, ja:

  • tās ir ieguvušas maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai, kādā fiziskā persona atzīstama par maznodrošinātu vai trūcīgu;
  • tās pēkšņi nonākušas tādā situācijā un materiālajā stāvoklī, kas tām liedz nodrošināt savu tiesību aizsardzību (stihisku nelaimju, nepārvaramas varas vai citu no personas neatkarīgu apstākļu dēļ), vai atrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā).

Savukārt 6., 8 un 9. punktā minētajām personām ir tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību gadījumā, ja šīs personas, ievērojot to īpašo situāciju vai īpašuma stāvokli un ienākumu līmeni, nav spējīgas nodrošināt savu tiesību aizsardzību.

Attiecībā par valsts nodrošināto juridisko palīdzību kriminālprocesā, Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 18. pantā noteikts, ka: “Krimināllietās valsts nodrošina procesuālo dokumentu sastādīšanu un aizstāvību vai pārstāvību.” Savukārt, atbilstoši minētā likuma 20. pantam, valsts nodrošinātu advokātu par personas pārstāvi kriminālprocesā uzaicina Kriminālprocesa likumā noteiktajos gadījumos un noteiktajā kārtībā.

Tā Kriminālprocesa likuma 104. panta piektajā un sestajā daļā noteikts: “Ja ir apgrūtināta vai citādi nav nodrošināta nepilngadīgā tiesību un interešu aizsardzība vai šā panta otrajā daļā minētie pārstāvji iesniedz motivētu lūgumu, procesa virzītājs pieņem lēmumu par advokāta kā nepilngadīgās cietušās personas pārstāvja uzaicināšanu. Izņēmuma gadījumā, ja citādi nav iespējams nodrošināt personas tiesību un interešu aizsardzību kriminālprocesā, procesa virzītājs pieņem lēmumu par cietušā — pilngadīgas trūcīgas vai maznodrošinātas personas pārstāvja — advokāta uzaicināšanu. Procesa virzītājs pieaicina advokātu arī gadījumos, kad personu, kura sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem atzīta par cietušo bez tās piekrišanas, nevar pārstāvēt neviens no tuviniekiem. Šajos gadījumos advokātam par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu samaksas apmēru un ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus, to apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets[10]. Lēmumu par nepieciešamību nodrošināt pārstāvi kriminālprocesā paziņo attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam. Zvērinātu advokātu vecākais ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc procesa virzītāja pieprasījuma saņemšanas paziņo procesa virzītājam par konkrētā advokāta piedalīšanos kriminālprocesā. Procesa virzītājs procesuālajās darbībās, kuras veicamas nekavējoties un kurās iesaistīts cietušais, ja nepieciešams, advokātu pārstāvības nodrošināšanai uzaicina atbilstoši attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākā sastādītajam advokātu dežūru grafikam.”

No citētajām tiesību normām izriet, ka valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība nepilngadīgajam cietušajam tiek sniegta, ievērojot šādu kārtību:

  • nepilngadīgā cietušā pārstāvis paziņo procesa virzītājam par advokāta nepieciešamību;
  • procesa virzītājs lemj par advokāta uzaicināšanu un paziņo par nepieciešamību nodrošināt advokātu nepilngadīgajam cietušajam;
  • zvērinātu advokātu vecākais norīko advokātu 3 darbdienu laikā;
  • advokāts sniedz valsts nodrošināto juridisko palīdzību kriminālprocesā;
  • Juridiskās palīdzības administrācija veic samaksu par sniegto valsts nodrošināto juridisko palīdzību.[11]

Tādā pašā kārtībā pārstāvis – advokāts tiek pieaicināts arī pilngadīgām trūcīgām, maznodrošinātām personām un personām, kuras sakarā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem atzītas par cietušajām bez to piekrišanas (un kuras nevar pārstāvēt neviens no tuviniekiem), ar izņēmumu, ka procesa virzītājam nav nepieciešams saņemt kādas personas paziņojumu un lēmumu par advokāta – pārstāvja pieaicināšanu procesa virzītājs pieņem personīgi.

Pievēršoties jautājumam par valsts nodrošināto juridisko palīdzību civilprocesā, norādāms, ka, atbilstoši Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 11. pantam, valsts nodrošina civillietās tiesvedības laikā šādu juridisko palīdzību: juridiskās konsultācijas, procesuālo dokumentu sagatavošanu un pārstāvību tiesā. Atšķirībā no Kriminālprocesa likuma, Civilprocesa likumā nav ietverti speciāli panti, kas reglamentē valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības saņemšanu civilprocesā.

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības saņemšanai Juridiskās palīdzības administrācijā ir jāiesniedz:

  • aizpildīta iesnieguma valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieprasījuma veidlapa (http://jpa.gov.lv/valsts-nodrosinatas-juridiskas-palidzibas-veidlapas) un jāpievieno dokumenta kopija, kas apliecina personas tiesības pieprasīt juridisko palīdzību, piemēram, izziņa par trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu;
  • dokumentu kopijas, kas saistītas ar strīda raksturu, lietas virzību u. tml.[12]

/Avots: Lavijas Zvērinātu Advokātu padome/


[1] Kriminālprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2005., Nr. 74.
[2] 18.01.2007. Senāta Krimināllietu departamenta lēmums lietā Nr. SKK-35/2007.
[3] Sīkāk sk. Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/202908-noteikumi-par-valsts-nodrosinatas-juridiskas-palidzibas-apjomu-samaksas-apmeru-atlidzinamajiem-izdevumiem-un-to-izmaksas.
[4] Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 366. lpp.
[5] Civilprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 03.11.1998., Nr. 326/330.
[6] Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 370. lpp
[7] Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzības kriminālprocesā.
Sīkāk sk. https://jpa.gov.lv/uploads/filedir/nepilngadgaisbuklets.pdf.
[8] Latvijas Republikas Advokatūras likums. Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 21.05.1993., Nr. 28.
[9] Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums. Latvijas Vēstnesis, 01.04.2005., Nr. 52.
[10] Sīkāk sk. Ministru kabineta noteikumi Nr. 1493 “Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību”. Latvijas Vēstnesis, 31.12.2009., Nr. 206.
[11] Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzības kriminālprocesā.
Sīkāk sk. https://jpa.gov.lv/uploads/filedir/nepilngadgaisbuklets.pdf.
[12] Iesnieguma veidlapu un informāciju par tās aizpildīšanu un pievienojamiem dokumentiem bez maksas var saņemt Juridiskās palīdzības administrācijā (http://jpa.gov.lv/atrasanas-vieta-un-pienemsanas-laiki), zvanot uz bezmaksas informatīvo tālruni 80001801, kā arī pašvaldībā, kur persona deklarēta vai tiesiski uzturas.