Pienākumu slazdi attiecībās.

 

Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psihologs, psihoterapeits Tatjana Griškina

 

Kā psihologs esmu vairākus gadus strādājusi ar sievietēm, kuras ir pārcietušas pietiekoši daudz sāpīgu brīžu savā dzīvē, tomēr viņas joprojām vēlas būt laimīgas, priecāties, noticēt mīlestībai, grib būt skaistas, patikt sev un citiem. Psiholoģiskā atbalsta grupās sievietēm, kuras cietušas no vardarbības ģimenē, esmu dzirdējusi daudz stāstu par to, kādai ir jābūt sievietei, ko nozīmē būt labai sievai un mātei. Diemžēl nereti šādi viedokli nevis palīdz atplaukt, bet tieši pretēji – uztur vardarbības slazdu un neļauj izrauties no destruktīvām attiecībām.

Savukārt strādājot ar vīriešiem, novēroju, ka viņi nereti izjūt kā pienākumu būt stipriem, uzņēmīgiem, ātri rīkoties un lieki neizrādīt, ka sakrājies tik daudz emociju, ka dzīvot, risinot šķiršanās, bērnu audzināšanas, veselības vai karjeras izaugsmes jautājumus, ir kļuvis neizturami grūti. Viņi it kā seko vīrišķības ideālam, neapstājoties un nepajautājot sev, no kurienes tas ir nācis, nepamanot, ka tāds vīrieša tēls jau sen darbojas pret viņiem, nemitīgi dzenot trauksmē no iespējamās neatbilstības.

Man nākas secināt, ka šo ideālas maskas slazdu uzturēšanu nereti ietekmē arī sabiedrībā paustie uzskati par vīrišķību, sievišķību un attiecībām. Šobrīd gribas apstāties, lai kritiskāk izvērtētu atsevišķus viedokļus, kuri ir sastopami portālos, sociālajos tīklos, blogos, žurnālos, semināros, kuri popularizē šķietami laimīgas dzīves receptes.

Meklējot īsto sevi var pazust nepatiesos viedokļos

Te ir pārsteidzoši piemēri, kurus esmu atradusi, meklējot informāciju par sievišķību: “sievietei jābūt vājai”, “sievietei nav jāstrādā, bet jārūpējas par māju”, “īstai sievietei jābūt maigai, paklausīgai, izpalīdzīgai”, “sievieti vīrišķīgāku padara patstāvība un uzstājība”, “sievietei svarīgi staigāt garos svārkos un sapīt matus bizē, jo tā viņa iemantos enerģiju”, “sievietei vienmēr ir jābūt labā noskaņojumā”. Par šo var pasmieties, tomēr daudzi to lasa ar lielu nopietnību un pēc tam cenšas realizēt.

Arī par vīrišķību netrūkst viedokļu un ieteikumu. Piemēram, nereti ir uzstāts, ka vīrietim jābūt konkurētspējīgam, līderim, jāsasniedz virsotnes karjerā un finansiālajā sfērā, savādāk viņš esot “lūzeris”.

Varbūt kādam šķiet, ka tie ir stereotipi, kuri mūsdienās vairs nav aktuāli, tomēr ir daudz cilvēku, kuri apzināti vai mazāk apzināti vadās pēc šiem šabloniem. Mūsu sabiedrība sen nedzīvo tajos laikos, kad sievietēm bija aizliegts mācīties, strādāt algotu darbu un piedalīties vēlēšanās,  mūsdienās pastāv sieviešu basketbols un futbols, un vīriešiem ir iespēja izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, tomēr uzskati par to, kas ir īsts vīrs un liktenīgā sieviete netrūkst.

Ja cilvēki apzināti izvēlas un vienojas ģimenē, ka vīrietim par sievieti būs jārūpējas finansiāli, bet sievietei jāgādā par mājas komfortu, tad var dzīvot saticīgi. Tomēr tur, kur ģimenē trūkst cieņpilnu attiecību un partneris tiek uzlūkots kā pienākumu izpildītājs, kuram kaut kas ir jādara nevis tāpēc, ka viņš to vēlas, bet tāpēc, ka tā ir viņa funkcija, tad attiecības kļūst mehāniskas un pat cietsirdīgas. Tur, kur ir dominance, vara, kontrole, manipulācijas, kur partneri viens par otru domā, piemēram šādi: “tev jānopērk man jauns kažoks”, “tev jātaisa man vakariņas, jo tu sēdi mājās, bet es strādāju”,– tur pastāv agresivitātes risks.

          Mačo kultūra un pārprasts spēks

Risks veidojas tad, ja vīrietis nespēj sevi realizēt “veiksmīgā vīrieša” lomā. Maikls Kaufmans – Kanādas zinātnieks, kurš ilgus gadus pēta vardarbības jautājumus un izglīto vīriešus un zēnus, lai mazinātu viņu agresiju, raksta, ka vīrieši nereti nonāk “mačo” slazdā. Tas nozīmē, ka vīrietis paliek viens ar savām neveiksmēm, ja nemitīgi jāiekļaujas citu gaidās, jāmēģina pierādīt, ka viņš ir stiprs. Uz āru vīrietis pauž veiksmes stāstu, bet mājās var izlādēt spriedzi uz sievas vai bērniem. Viņš var meklēt sava spēka apstiprinājumu izmantojot vardarbību ģimenē, ja viņam trūkst spēka apliecinājuma citur. Pētījumi parāda, ka vīrietis var uzbrukt vai kontrolēt sievu, tāpēc ka tic savai autoritātei, varai pār sievieti, uzskata, ka viņam ir tiesības viņu sodīt. Vīrietis var spiest sievieti nodarboties ar seksu, tāpēc ka uzskata, ka vīrietim ir jādominē un uzskata sievu par savu īpašumu. Savukārt, sievietei, kura tic, ka viņai ir jābūt paklausīgai un atbildīgai par “harmoniju ģimenē”, savlaicīgi pasniegtām vakariņām, un izgludinātai veļai, pieaug risks laiku pa laikam pārciest vardarbību no vīrieša puses klusējot, uzskatot, ka viņa pati ir vainīga, tāpēc ka nav pietiekami centusies.

Reizēm šie jautājumi spilgti iezīmējas vardarbībā cietušo sieviešu grupā, kur, diemžēl, bieži nākas dzirdēt:  “vīrs mani sita, bet es esmu to pelnījusi, jo esmu slikta saimniece un aizmirsu nopirkt pienu vakariņām”, “vīrs mani žņaudza, bet man jāmācās pazemība un nedrīkst runāt pretī”. Jāatceras, ka vardarbībai nav attaisnojuma, jo nevienam nav tiesību rīkoties agresīvi. Stereotipi par to, kā jāuzvedas, lai būtu laba sieviete vai sieva, šādā gadījumā veido slazdu un liek būt iecietīgai pret noziegumu, pieņemot to, kā normālu dzīves sastāvdaļu. Bieži semināros par sievišķību tiek aicināts uztvert vīrieti kā ģimenes galvu. Tomēr šabloniskā sekošana šādiem uzskatiem ir bīstama un bieži tiek aizmirsts pateikt, ka vara paredz atbildību un viedumu, cilvēkam ģimenē jāiemanto autoritāti ar gudrību un līdzsvarotību, nevis spēku.

Noteikti jāpiemin fakts, ka citreiz arī sieviete var kļūt vardarbīga pret vīrieti, gaidot no viņa “īstā vīrieša” rīcību, pazemojot un nosodot viņu, manipulējot ar bērniem, ja viņš izturas savādāk, nekā viņa bija iedomājusies.

Gribētos, lai cilvēki kritiskāk izvērtētu stereotipus par to, kas pienākas sievietei un vīrietim, lai katra cilvēka unikalitāte netiktu akli aizpildīta ar vienkāršotām un primitīvām vadlīnijām. Diemžēl stereotipi par pienākumiem ietekmē izpratni par spēku sabiedrībā. Pētījumi parāda, ka abi – gan pārlieku augsta vīrišķība vai nepārliecinātība par savu vīrišķību – saistās ar vardarbības risku vīriešiem.

 Kad vecāku gaidas traucē bērnam

Tomēr nekritiski viedokļi par īstu sievieti vai vīrieti ienāk apziņā ne tikai caur glancētiem žurnāliem un moderniem portāliem, bet līdz ar ģimenē iemācīto. Ir pierādīts, ka bērns aptuveni no 3 gadu vecuma sāk izvairīties no tādām aktivitātēm, kuras, kā viņš iemācās, neatbilst vecāku gaidām. Tomēr ne visas gaidas ir veselīgas. Psihologu prakse rāda, ka vecāki nereti uztver kā normu, ka zēni nepalīdz mājas darbos, toties aizliedz viņiem raudāt. Labi to var novērot bērnu poliklīnikā, kur mazi bērni, baidoties no ārsta, nereti raud un mātes, iespējams, nezinot, kā rīkoties, pasaka trīsgadīgam zēnam: “Neraudi, tu taču jau esi liels puika un puikas neraud!” Rezultātā bērns mācās, ka būt vīrietim nozīme neizrādīt emocijas, bet no tā pārdzīvojumi nekur nepazūd un iekšēji turpina viņu grauzt. Bērns paliek vientuļš ar savām jūtam. Tas arī vēlāk var rezultēties vardarbībā pret sevi vai pret citiem.

Steidzoties definēt sievietes un vīrieša “īsto” uzvedību mēs neapzināmies kādu spiedienu šie uzskati var atstāt izšķirošā brīdī uz cilvēku. Es atceros vīrieti, kuram bija ļoti vīrišķīga profesija un viņš man kā psihologam jautāja, vai viņš drīkstot raudāt sava miruša drauga bērēs.  Es viņu iedrošināju to darīt, bet man vienmēr paliek skumji novērot to, kā stereotipi mūs pakļauj savai varai un ievieš bailes no cilvēciskām izpausmēm. Tas taču arī ir tik vīrišķīgi – izrādīt mīlestību, maigumu dēlam, raudāt nozīmīga cilvēka bērēs, pagatavot vakariņas! Un tāpat ar sievieti – vai tiešām viņa zaudēs savu sievišķību, ja nopļaus pati zāli, atnesīs smagu somu no veikala, un pat, ja uzņemsies izaicinājumu izaudzināt vienai bērnu, izvēloties nedzīvot vardarbīgās attiecībās?

Nereti tiek aizmirsts, ka vīrieši un sievietes pirmkārt ir cilvēki ar līdzīgu psihes uzbūvi, nevis atšķirīgi vīrišķības vai sievišķības pasaules pārstāvji. Tā vietā, lai meklētu ideālo vīrieša vai sievietes izpausmes veidu, svarīgi atcerēties par cilvēciskām attiecību vērtībām, kas ļauj dzīvot brīvi, justies droši, rūpēties vienam par otru.

Ko darīt, ja tiek piedzīvota vardarbība?

Cilvēkiem, kas cieš no vardarbības ģimenē mūsdienās tiek piedāvātas vairākas palīdzības iespējas – gan pagaidu nošķiršanu, gan juridisko konsultāciju,  atbalsta grupas un individuālas tikšanās. Tomēr cietušie nereti izjūt bailes, nepamatotu kaunu un vainu, kas neļauj vērsties pēc savlaicīga atbalsta. Ir svarīgi uzdrošināties un neklusēt, ja kāds dara pāri. Liela loma ir apkārtējiem – radiniekiem, kaimiņiem, draugiem, kolēģiem – visiem, kuri pamana, ka ģimenē notiek nepieļaujamais.

Izrādiet iniciatīvu, ja jums liekas, ka cilvēks ir cietis no vardarbības. Rīkojieties iejūtīgi, sniedziet atbalstu, veiciniet vēršanos pie speciālistiem. Tomēr neizdariet spiedienu, nepieņemiet lēmumus cietušā vietā un nedodiet paviršus padomus. Vardarbība ģimenē nav katra cilvēka privāta lieta, bet gan noziegums. Atcerieties par bezmaksas atbalsta telefonu noziegumos cietušajiem, kas sniegs informāciju par pieejamajiem pakalpojumiem un psiholoģisko atbalstu: 116006.

 

Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības programmas „Tiesības, vienlīdzība un pilsonība” finansiālu atbalstu. Par publikācijas saturu pilnībā atbildīgs ir tās autors, un tas neatspoguļo Eiropas Komisijas oficiālo viedokli.

 

     Dalīties: