Vecākiem tas ir grūts uzdevums, jo ir sarežģīti pieņemt to, ka ar bērnu ir noticis kaut kas slikts. Vecāki bieži vien jūtas vainīgi. Taču bērns alkst pēc atbalsta un sapratnes, nevis pēc raizēm par to, ka vecāki par viņu pārdzīvo. Ja bērns redzēs vecāku milzīgos pārdzīvojumus, tad var pieņemt lēmumu noslēgties sevī, lai nesāpinātu vecākus vēl vairāk ar informāciju par nepatīkamo gadījumu. Reizēm bērnam nepieciešama vienkārša kopā būšana, nevis uzstājīga izprašņāšana. Nevajadzētu uzstājīgi pieprasīt stāstīt par notikušo. Bērns ir jāvēro un vajadzības gadījumā jākonsultējas ar speciālistu- psihologu, kā arī sākotnēji jānoskaidro iespējamie ziņošanas veidi un tikai tad jāiesaista bērns, lai bērns netiktu lieki vairāk kārt pakļauts traumatiskā notikuma iztirzāšanai.

     Dalīties: